Šodien (vakar) sadomāju, ka jāizmet kāds līkums (ar kājām, protams) pa pilsētu. Domāts – darīts. Nesos uz Raiņa parku, kur mani jau gaidīja Fīķers ar Armandu. Patiesībā, ideja par iešanu ievilkt svaigu gaisu svētdienas pēcpusdienā bija viņu, ne mana. Es tikai pievienojos.

Labi, bet ne par to šijā stāstā runa, proti, pastaigas laikā, katrs (savā noziedzīgās vēstures kontā) ieguvām pa jaukam Dzelzceļa policijas brīdinājumam.
Virzījāmies gar dzelzceļa staciju dzelzceļa tiltu virzienā, bet necik tālu netikām, proti, labu gabalu pirms tilta, kāpjot pāri sliedēm, mūsu gājienu apturēja Dzelzceļa policijas darbinieki. Noskatījušies brīdi, kad mēs kāpjam pāri sliedēm (tur savādāk mums nebija iespējams turpināt ceļu), viens no darbiniekiem izkāpa no busiņa un jautāja: “Vai jūs zināt, ka šķērsot sliedes ir aizliegts?” Mēs tajā brīdī tā apstulbām, ka nepaguvām pat neko atbildēt, kad viņš jau aicināja mūs uz mašīnu, tā teikt, izteikt brīdinājumu. Piegājām pie busiņa un viņš vēl jautāja: “Vai tad jūs neredzējāt aizliedzošās zīmes?”, uz ko mēs atbildējām, ka tiešām neesam redzējuši. Tālāk vārds pa vārdam ar policijas darbiniekiem, paskaidrojuma rakstīšana, protokola parakstīšana, tā teikt, standarta procedūras, un visi trīs nonācām līdz secinājumam, ka Dzelzceļa policijas darbinieki visādā ziņā ir daudz inteliģentāki un saprotošāki par, piemēram, Jelgavas Pašvaldības policijas darbiniekiem. Parunājām kā cilvēks ar cilvēku, nevis suns ar suni. Policijas darbinieks pat teica vārdus: “Saprotiet paši, mēs tikai izpildām to, ko mums liek. Mēs varētu vakarā atskaites veidlapā ierakstīt, ka esam brīdinājuši 50 cilvēkus, bet tas neko nedotu, ja nebūtu attiecīgais protokolu skaits”. Es, protams, arī pajautāju viņiem: “Kur tad šīs aizliedzošās zīmes var ieraudzīt?” Viens policijas darbinieks mani aizveda līdz tuvākās ēkas sienai un parādīja zīmi, kur tā arī ir rakstīts, ka staigāt pa sliedēm ir aizliegts. Es vēl piemetināju: “Bet tā zīme taču ir tik nepamanāma“, uz ko policijas darbinieks man atbildēja: “Par to jūs ar mums variet nestrīdēties, jo mēs par to neatbildam”. Vēl viņi mūs noinstruēja kā pareizi iet pāri dzelzceļa tiltam. Novēlējām viens otram veiksmīgu dienu un gājām tālāk.
Tā neko, brīdinājums kabatā. Arī sava vaina mums ir jāatzīst, jo aizliedzošās zīmes neredzējām kā arī nezinājām, ka nedrīkst staigāt pa sliedēm (jāatzīst, ka es, tik tiešām, to nezināju), un kā jau mēs visi zinām – likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības.
Tagad nedaudz par augstāk pasvītroto vārdiņu “nepamanāma”. Noraksturošu zīmes izskatu, lai jums iztēlē rastos daudz/maz “baudāma” aizlieguma zīme. Tātad, pelēcīga, netīra ķieģeļu siena, uz kuras ir nolupusi, tik pat noputējusi pelēkas krāsas (nedaudz tumšāka toņa) plāksne, savukārt, uz kuras ar baltiem burtiem ir rakstīts “STAIGĀT PA SLIEŽU CEĻIEM AIZLIEGTS”. Krēslainā laikā to zīmi no sienas būtu pagrūti atšķirt. Žēl, ka nebija pa rokai kāda bilžmašīna, būtu nobildējis un ielicis šeit apskatei. Nekas, iespējams, nobildēšu un ielikšu vēlāk. Un, attiecībā uz šīm zīmēm, ir doma uzrakstīt Latvijas dzelzceļam vēstuli (ar visiem attēliem), lai parādītu cik pamanāmas tad ir šīs brīdinošās zīmes. Vai tieši tas nav viens no faktoriem, kas ietekmē šo situāciju.
Un nobeigumā vēl viens video (multfilma) no pašas Latvijas dzelzceļa lapas:

Get the Flash Player to see this content.

Nezinu vai video šeit drīkst atrasties, jo LDz mājaslapā nav neviena uzraksta/brīdinājuma par to. Es domāju, ka drīkst, jo video ir brīvi pieejams lejupielādei viņu mājaslapā un es daru tikai labu – informēju citus, ka staigāt pa sliežu ceļiem ir aizliegts.