***

juris ar annu nebija runājis kopš reizes, kad viņš viņu brutāli uz blaumaņa ielas bija nosaucis par neaudzināto kuci. cilvēku ieskauti, viņš sauca viņu aizvien rupjākos un netīrākos vārdos, līdz, beidzot lamu sprintu, viņš graciozi paziņoja, ka no tādas palaistuves viņam neko nevajagot, liekot pazust ar visu savu fakino drāzēju gunāru. gunārs bija jura tēva draugs, kurš abus iepazīstinājis kāda dzerstiņa laikā, kad jurim vēl bija knapi trīspadsmit. gunārs esot bijis labs čoms, tā vienmēr juris tika teicis, līdz, protams, tai nelaimīgajai dienai, kad abi sakarnieki pēc pamatīga kniebiena bija parubījušies turpat annas un jura ne visai izdevušas laulības gultā. iespējams, ka juris pat nebija tik dusmīgs par sievas un drauga sexu savā istabā, kā par to, ka abi nebija parūpējušies par to, lai netiktu pieķerti. gunārs esot bijis labs čoms. pat divreiz paglābis no pāraudzināšanas iestādes. pirmo reizi tad, kad viņš uz draudzības un kalna ielas krustojumā esošās ēkas sienas bija uzzīmējis pimpi un otro reizi, kad juris nekautrējās dienas gaišākajā laikā pieiet tēvam klāt un sākt to nežēlīgi klapēt, kad bija to uz ielas pamanījis kopā ar kaut kādu tur mauku, kura toreiz dzīvoja turpat netālu no viņu mājām. gunārs reiz esot mācījies juristos, tomēr stiprinātais vīns ņēmis pārākumu par gunāra parātu un ķermeni. tāpēc arī gunāram bija pazīšanās attiecīgajās iestādēs, tāpēc arī izručīšana un viss pārējais. tas toreiz abus bija satuvinājis, nemanot satuvinot to kuces dēlu ar jura tā laika simpātiju annu. juris iegāja maximā, par pēdējo naudu nopirkdams pašu sūdīgāko šņabi, jo jurim bija pati sūdīgākā diena. pēc minūtēm desmit, gājienā uz mājām, viņš jau bija paspējis visus garāmgājējus uz ielas nosaukt par pederastiem un ielenēm. tas bija īsākais gājiens uz mājā ever, jo juris bija atradis labāko laika īsināšanas veidu. viņš ienāca istabā, ieslēdza savu aizlaiku televizoru ar jauno dekoderu, logam vaļā esot, skaļi izkliedzot porn ikreiz, kad tās kuces televizorā ievaidējās. tā bija vislabākā sūdīgākā diena jura dzīvē.

  1. bija vasaras nakts. termometra stabiņš rādīja 18 grādus pēc celsija. заткнись урод ты пьяный, mātes valodā atskanēja no dzērves ielas 20. nama 4. stāva 35. dzīvokļa puspavērtajām durvīm. tā bija marina, annas mātes kaimiņiene, kuru bija saniknojusi jura bļaustīšanās divos naktī kāpņutelpā. juris, būdams jau otro nedēļu pamatīgā kunga dūšā, stāvēja kāpņu telpas pašā lejā pie pastkastēm un pilnā rīklē bļāva uz augšu, lai tā kuce anna iznāk ar viņu beidzot parunāties. ar visu to, ka jura asinīs jau bija apmēram piecu promiļu alkohola koncentrācija, viņš saprata, ka viņa bļaustīšanās drīz rezumēsies ar policijas izsaukšanu, tāpēc no visas (varbūt tomēr tikai no trešdaļas) sirds viņš iespēra pa pastkasti ar numuru 36, kuras durtiņas uzreiz izlūza un nokrita turpat zemē. viņš izvilka no kabatas šķiltavas un paciņu red&white, kurā atradās salocīta pēdējā cigarete, to aizsmēķēdams, viņš graciozi ar kāju atspēra kāpņu telpas ārdurvis un iztenterēja pagalmā. ka tavu māti, pidaru varza, bļe, iesaucās juris. aiz mājas sūra jau mirgoja zilas gaismas. juris skaidri zināja, ka šoreiz tas kuņas dēls gunārs viņu neizpestīs no mēsliem, tāpēc nometa zemē cigareti un steigšus metās turpat netālu esošajā bērnu smilškastē, kur arī apgūlās, lai smilškastes augstās margas piesegtu nedaudz bomzīgā paskata čali, kurš divas nedēļas jau nebija skuvies, mazgājies un vilka taukainas treniņbikses ar uzrakstu “adidanas sport”…
    es atvainojos, jaunais cilvēk, vai jūs, lūdzu, varētu piecelties un palaist bērnus smilškastē, juri uzrunāja kāda sieviete uz gadiem četrdesmit. juris nedaudz satrūkās, piecēlās sēdus, notīrīja no sejas ar siekalām piekaltušās smiltis un piesmakušā balsī izdvesa: cik pulkstenis? uz ko sieviete atbildēja: kaunējies jūs būtu; kādu jūs piemēru rādāt bērniem? pulkstenis ir pusē vienpadsmit; ejiet, lūdzu, mājās, lai arī kur jūs dzīvotu! juris jau nebija no tiem, kas uz paģirām tur mēli aiz zobiem, un cirta pretī: da, bļe, ne jau kaut kāds vecs bābišķis man te ies pavēlēt, ko man darīt un ko ne. viņš strauji piecēlās, noskurināja smiltis no biksēm, no izdilušā t-krekla un skaļi iesaucās: appisu, bļe, es viņus appisu, es tos stulbos mentus visus appisu. tajā brīdi viena no mazajām meitenītēm, kas gaidīja savu rotaļāšanos smilškastē, sabijās, sāka skaļi raudāt un paslēpās aiz sievietes muguras. ejiet, lūdzu, prom ar labu, pretējā gadījumā es izsaukšu policiju, nedaudz jau augstākā tembrā teica sieviete. labi, miers, es jau eju, nobubināja juris un pagriezās 20. nama virzienā un streipuļodams sāka slīdēt “nelaimīgās” kāpņu telpas virzienā…
    твою мать, nelaime tu tāda, atkal saknēja nu jura mutes. pie kāpņu telpas uz soliņa sēdēja marina, kura savā ikdienas rutīnā baroja sētās kaķus. вот он – идиот! где мой телефон? viņa rakņājās pa halāta kabatu. сейчас позвоню в полицию…

  2. marina bija nedaudz vairāk kā vidējas miesasbūves sieviete jeb kā viņa pati teiktu cамая худая женщина в мире. skolas laikā bijusi īsta skaistule, ļoti godīga un paklausīga. protams, katram zelta podiņam gadās pa kādai nodirstai maiņai. marinas un viņas vecāku gadījumā sūds uz poda lūpas bija чудовище(turpmāk tekstā saņa), kā mēdza teikt skaistules marinas māte. saņa bija divus metrus garš un teju metru plats vīrietis, saulē iedegušiem vaigiem, nodzertām acīm, pabriesmīgi nožēlojamiem bandītiskiem sejas pantiem, kuros rakstīts – priekšlaicīgi atbrīvots. tas bija viss, ko cilvēki parasti ievēroja pirmo reizi satiekot saņu, ar to arī uz doto mirkli pietika. kad pasaulē nāca pirmais no abu mīlnieku mīlas sakaru gala produktiem, rokas spiediena vietā saņa no marinas tēva saņēma konkrētu pavēli abiem meklēt jaunu mājvietu. viņa nemitīgās uzdzīves dēļ līdz āmuram un cirvim kopā ar saņu bija nodzērusies arī marinas māte, kura tobrīd gulēja autobusa pieturas (kaut kur starp mājām un slimnīcu) vistālākajā stūrī un valstijās kā nodrāzts valzirgs uz miršanu. protams, tas nebija tas stāvoklis, kad pudeles brāli aizstāvēt. pēc nedēļas saņa, marina un viņu dēls goša, iekārtojās divistabu dzīvoklī dzērves ielas 20. nama 35. dzīvoklī.

    pie kāpņu telpas uz soliņa sēdēja marina, kura savā ikdienas rutīnā baroja sētās kaķus.

    (marinai ir tuvu pie sešdesmit, viņa ir škīrusies trīs bērnu(gošas, dašas, daņila) māte. goša strādā celtniecībā, daša anglijā novāc tomātu ražu, bet jaunākais daņila tik tikko aizturēts par līdzdalību kibernoziegumā.)

    вот он – идиот! где мой телефон? viņa rakņājās pa halāta kabatu…
    сейчас позвоню в полицию…

    ej dirst vecene, bez pieturzīmēm nobubināja juris, aizgriezis galvu prom no marinas vecīgās sejas, viņš devās klondaikas virzienā, lai uzkruķītu sava mūža lielāko laimestu…

  3. Juris, tas kurš klondaikā no automātiem izcēla teju padsmit tūkstošus latu? Tak zinu to likteņa piesmieto neandertālās izcelsmes sūro šmorētāju, nesen vēl te plātījās, ka esot nereālo bitcoin rakšanas plānu izdomājis. Ja vien pati anna ļautu viņam izvietot pāris komunikāciju skapjus ar servakiem šaurajā dzīvoklītī, tad viņš viņai piedošot visus grēkus, aš pat nebuhāšot kā izslāpis lops. Kas gan spēj ņemt pa nopietnam šādu čuguna liešanu, ja ne Liepājas metalurgs. Cik nopratu, tad pļēgurmeistars bij pārticis no ceptiem miskastes runčiem, kurus ievīstot pilsētas dubļos un pusstundu pacepinot kartona kastu ugunskurā, viņš ieguva grilētas Rīgas miesnieka produkcijas aromātisku uzkožamo pie divlitrīgās dziras. Alternatīvā pārtika no lielveikalu atkritumu urnām nebija priekš jura, to jau novaktēja vietējie gopņiki, lai varētu zem salu tilta sabīdīt kārtīgu urļiku tusu. Nez kā ar annu palikās?

Pievienot komentāru