Pļēgurpļauka

Viss sākās tajā tālajā 2008. gada… vakar. Runcis, jā – tā viņu sauca visi paziņas, sajutis nepārvaramu alkohola trūkumu savā asinsrites sistēmā, uzkāpa uz sava nedaudz aprūsējušā velosipēda un devās ceļā pie sava pudeles brāļa, proti, Pļēgurīša. Jā – arī šim darbadienas alkoholiķim bija interesanta iesauka – Pļēgurīts.
Runcis dzīvoja pašā pilsētas centrā, vecā, noplukušā Hruščova laika mājā. Pirmā kāpņutelpa, 5. stāvs, 13. dzīvoklis, jebšu kā viņš pats mēdza bieži atkārtot: “bunkurs 13”. Savukārt, Pļēgurīts dzīvoja pilsētas nomalē, nedaudz jaunāka gadu gājuma, PSRS laika daudzdzīvokļu namā. Bet tas nebija traucēklis Runcim mērot tik “tālo” ceļu. Runcis, sajuzdams spirta “dievīgo” aromātu, bija spējīgs nomīties desmitiem (varbūt, pat simtiem) kilometru, lai tikai varētu pagaršot šo brīnumdzērienu, kurš atvēra viņam pavisam citu skatu uz plašo pasauli. Lieki piebilst, ka viņus šķīra nieka trīs ar pus kilometri, un Runcis šo attālumu bija spējīgs veikt naskāk par naskāko velosportistu. Arī ceļu viņš zināja kā savu delnu, jo agrāk arī pats bija dzīvojis tajos apartamentos, kuros uz savu iedzīvi bija apmeties Pļēgurīts, un tajā laikā ceļš no šiem apartamentiem līdz pilsētas centram tika mērots ik dienas.
Kad “garais” ceļš bija pieveikts, Runcis pieslēdza velosipēdu pie Pļēgurīša kāpņutelpas āra trepju margas un devās augšā. Iegājis, bez iepriekšēja paziņojuma, Pļēgurīša dzīvoklī, viņš skaļi iesaucās: “Sveiks, vecais draugs! Derētu kaut ko nedaudz ņiprāku pasmeķēt?! Neesam taču tikušies veselu mūžību”. Arī šoreiz lieki piebilst, ka mūžība šiem pudeles brāļiem izpaudās kā vesela nedēļa, kuras laikā viens otru nebija skatījuši vaigā. “Kā nu ne”, atteica Pļēgurīts: “Ejam lejā uz veikalu apskatīt, kas tad labs augstajos plauktos iekrājies!” Divreiz nebija jāsaka un pirksts pat nebija jānovicina, kad abi jau stāvēja veikalā un pētīja plauktu saturu. “Skat, šim ir atlaide”, ieteicās Runcis, norādīdams uz 0.7 l tilpuma pudeli, kuru rotāja uzraksts “Nemiroff”. “Jā, šis derēs”, nomurmināja zem ūsām Pļēgurīts un vērsās pie pārdevējas ar lūgumu pasniegt vienu 0.7 l “Nemiroff” pudeli. Pārdevēja, sieviete gados – veikala īpašniece, laipni pasniedza vīriem pudeli un neatturējās izteikt vēl dažus kārdinošus alkohola piedāvājumus. Lai vai kā, abi žūpas, tomēr, palika pie savas “iemīļotās” markas un nolika pudeli iepretim kases aparātam, lai pārdevēja varētu izsist čeku. Tālāk tika izrakņāts atspirdzinošo dzērienu ledusskapis un paņemta 1.5 l “UPSIDE” limonādes pudele, lai dzira, kā smejies, vieglāk lītu lejā. Un, protams, Runcis palūdza pārdevējai pasniegt no vitrīnas vienu tādu palielāku žāvētas skumbrijas gabalu, jo bez šīs maģiskās zivs nebija iedomājams neviens kopīgs dzerstiņš. “A, kurš maksās?”, pēkšņi ievaicājās Pļēgurīts. “Neuztraucies, es nācu ciemos, tad es arī maksāšu”, atteica Runcis, izvilkdams maku no vestes kabatas. Viņš pasniedza pārdevējai ķiršu krāsas kredītkarti. Viens, divi un maksājums bija veikts – pārdevēja atdeva karti tās īpašniekam. Arī šoreiz lieki piebilst, ka Runča tā saucamajai “neparedzēto gadījumu” kredītkartei bija 100 latu overdrafts. Un, par cik, kartes overdrafta limits bija 200 latu, Runcis atļāvās tērēt vēl un vēl.
Iedzeršana varēja sākties. Abi viltnieki nedaudz piekārtoja Pļēgurīša viesu istabu, lai varētu ērti pasēdēt un paspriest par dzīvi. Uz galda stūra tika noliktas divas degvīna glāzītes ar uzrakstu “Nemiroff” un tajās ielija nedaudz viskozais “dzīvības” dzēriens. “Nu tad!”, skaļi iesaucās Runcis, pasmaidīja zem ūsām un saskandināja savu nedaudz norasojušo degvīna glāzīti ar Pļēgurīša tik pat norasojušo degvīna glāzīti. Ceļojums sutas1 ārēs varēja sākties.
Laika rādītājs pamazām slīdēja uz priekšu, istabā bija iezadzies virmojošs zivju aromāts. Jā, tā bija tik ļoti daudzinātā skumbrija – Runča mīļākā uzkoda pie spirtotā dzēriena. Runas raisījās, tika aprunāti dažādi agrāko laiku kopīgie piedzīvojumi – laiks, kad abi vēl dzīvoja šijos jaukajos apartamentos.
Te pēkšņi Pļēgurīts iesaucās: “Eu, Runci, pulkstens ir bez piecpadsmit desmit, ejam uz veikalu vēl pakaļ, mums aptrūksies drīz un tad jau veikals būs slēgts”. Uz ko Runcis lepni atbildēja: “Neuztraucies, diennakts veikalā allaž mums ir pārdevuši alkoholu. Iesim tur, kad aptrūksies!” Tas nedaudz nomierināja Pļēgurīti, jo viņš zināja, ka Runcis, alkohola reibumam palielinoties, proporcionāli paliek dāsnāks un vienmēr parūpējas par alkohola iegādi ar saviem iztikas līdzekļiem. Tā, nu, teikumi savā starpā pinās tālāk un abu balsis, ar katru izdzerto glāzi, kļuva skaļākas un neskaidrākas.
“Nav! Pudele ir tukša un tur tikai tāda kaķa tiesa vien bija”, pārliecinoši noteica Pļēgurīts, vilkdams kājās kurpes. “Nu, tad iesim uz naktsveikalu iegādāt vēl kaut ko”, piemetināja Runcis, vilkdams savu brūno žaketi mugurā. Sen jau visiem viņu paziņām bija zināms, ka Pļēgurīts spēja izdzert divtik (vai pat trīstik) vairāk par Runci, līdz sasniedza krišanas stadiju, un tieši tāpēc no Pļēgurīša mutes izskanēja tik pārliecinošie un skaidrie vārdi par kaķa tiesu. Tajā pašā laikā Runča asais skatiens jau bija pārvērties par nekonkrētu duļķainu blenšanu uz kustīgiem apveidiem istabā. “Ejam!”, pavēloši iesaucās Pļēgurīts un atvēra dzīvokļa ārdurvis. Abi nogāja pa trepēm un devās ceļā uz diennakts veikalu, kurš atradās tikai pāris simt metru no Pļēgurīša mājām.
Rajons, kurā dzīvoja Pļēgurīts, bija bīstams, jo tajā uzturējās ļoti daudz naidīgi noskaņoti krievvalodīgie nakts iemītnieki, kurus viņi mēdza saukt par “urlām” un “gopņikiem”. Paldies Dievam, ceļš līdz diennakts veikalam tika mērots bez starpgadījumiem un abi piedzīvojumu meklētāji ievēlās veikalā. “Mums lūdzu litru Nemiroff”, pār savām lūpām izdvesa Runcis, nekonkrēti skatīdamies uz pārdevēju. Pārdevēja labi zināja šos abus nebēdniekus, tāpēc neatteica un laipni pasniedza viena litra “Nemiroff” pudeli. “Seši lati, astoņdesmit santīmi”, viņa smaidīdama noteica. Runcis izvilka savu sarkano kredītkarti un kontam vēl mīnusā pieskaitīja pārdevējas nosaukto summu. “Paldies, uz redzēšanos”, abi vairākas reizes atkārtoja, iedami ārā pa veikala durvīm. “Nu, tad ejam vēl nedaudz iedzert?”, pacilājoši jautāja Runcis. Uz ko Pļēgurīts apstiprinoši atbildēja: “Nav nekādu šaubu”. Atceļš līdz mājām, ar pudeli ķešā šoreiz likās tik īss un drošs, ka abi, aplikuši viens otram roku ap kaklu, skaļā balsī dziedāja dažādas latviešu tautasdziesmas un neuztraucās par nevienu ieraudzīto vai satikto nakts klejotāju.
“Tnkšš…”, atskanēja glāžu savdabīgā sasišanās, un iedzeršana varēja turpināties pilnā sparā. Netika aizmirsts arī par skumbriju un vēl citiem labumiem, kuri atradās Pļēgurīša ledusskapī. Tā tas viss tupinājās, audio pastiprinātāja potenciometram palēnām tiecoties uz skaļāko pakāpi, līdz[…]
Turpinājums sekos…
Esiet pacietīgi un gaidiet, es – 5t1nDz15 esmu atgriezies, lai rakstītu!

_____________________
1 sutas – alkohola reibuma.

  1. afftar, peshi ishcho!!!
    Super staastinjsh :))

  2. Oho.. 5t1nDz15 izlīdis no pašiem interneta biezokņiem. Nu ko, ceru, ka viņam ne tikai šim turpinājums, bet vēl daudz šādu stāstu ir padomā. Tā kā, gaidām… :)

  3. Wāhāhāhaha :D:D izskatās pēc dažiem pazīstamiem tipiem :D:D:D Drīkst sazīmēt???

  4. Cik es noprotu, visi stāsta personāži ir iedomāti un neviens nav pielīdzināts kādam reālam cilvēkam. Un, ja nav pielīdzināts, tad arī nevajadzētu pielīdzināt, Tavā gadījumā “sazīmēt”.
    Būsim iecietīgi un necentīsimies šeit kādu publiski nomelot!

  5. whahamuhaahaha stindzis.. Pljeeguriic.. astes ceelaaajs :D bet shis reaal iesparda :D droshivien ka ar shis no riita pie teejas tapa :D

  6. Patiesībā, vēlā pēcpusdienā. Lauzās virsū miegs. Un, lai kaut kā apkarotu to, bija jāizdomā kāds interesants veids sevi uzmundrināt. Šoreiz tā bija radošā smieklu deva, kas lika tā riktīgi pamosties pēcpusdienā. :)

  7. Jāatdzīst, ka autors ir apveltīts ar ļoti “dzīvu” iztēli, pat pārāk dzīvu, šķiet, ka šādas dzīves situācijas viņam nav svešas! >:D

  8. Nerājies, nerājies!
    Gan jau 5t1nDz15 pats katru (ja ne katru, tad katru otro) dienu taisa līdzīgus pigorus. >:D
    Bet… bet, kā jau viņš pats man teica, visi personāži un notikumi ir 100% izdomājums, so nevajag ķert kreņķi, ja kāds saskata savas ikdienas gaitas šijā stāstā >:D

  9. Lieki bilzt, ka nu rakstnieks šī darba autors nav un nebūs. Tas neizbrīna.

  10. Vien nesatraucies, incurro, un uztver šo rakstu ar humoru :) Es pat uz tādu rakstnieka titulu nepretendēju un negribu pretendēt.

Pievienot komentāru