Mēneša arhīvi: oktobris 2008

Sviests

Ne viss ir sviests, kas garšo pēc sviesta.

Arī Arvīds nezina…

lv_l_2008101805424577025_small.jpg
via miljons.com

Pļēgurpļauka

Viss sākās tajā tālajā 2008. gada… vakar. Runcis, jā – tā viņu sauca visi paziņas, sajutis nepārvaramu alkohola trūkumu savā asinsrites sistēmā, uzkāpa uz sava nedaudz aprūsējušā velosipēda un devās ceļā pie sava pudeles brāļa, proti, Pļēgurīša. Jā – arī šim darbadienas alkoholiķim bija interesanta iesauka – Pļēgurīts.
Runcis dzīvoja pašā pilsētas centrā, vecā, noplukušā Hruščova laika mājā. Pirmā kāpņutelpa, 5. stāvs, 13. dzīvoklis, jebšu kā viņš pats mēdza bieži atkārtot: “bunkurs 13”. Savukārt, Pļēgurīts dzīvoja pilsētas nomalē, nedaudz jaunāka gadu gājuma, PSRS laika daudzdzīvokļu namā. Bet tas nebija traucēklis Runcim mērot tik “tālo” ceļu. Runcis, sajuzdams spirta “dievīgo” aromātu, bija spējīgs nomīties desmitiem (varbūt, pat simtiem) kilometru, lai tikai varētu pagaršot šo brīnumdzērienu, kurš atvēra viņam pavisam citu skatu uz plašo pasauli. Lieki piebilst, ka viņus šķīra nieka trīs ar pus kilometri, un Runcis šo attālumu bija spējīgs veikt naskāk par naskāko velosportistu. Arī ceļu viņš zināja kā savu delnu, jo agrāk arī pats bija dzīvojis tajos apartamentos, kuros uz savu iedzīvi bija apmeties Pļēgurīts, un tajā laikā ceļš no šiem apartamentiem līdz pilsētas centram tika mērots ik dienas.
Kad “garais” ceļš bija pieveikts, Runcis pieslēdza velosipēdu pie Pļēgurīša kāpņutelpas āra trepju margas un devās augšā. Iegājis, bez iepriekšēja paziņojuma, Pļēgurīša dzīvoklī, viņš skaļi iesaucās: “Sveiks, vecais draugs! Derētu kaut ko nedaudz ņiprāku pasmeķēt?! Neesam taču tikušies veselu mūžību”. Arī šoreiz lieki piebilst, ka mūžība šiem pudeles brāļiem izpaudās kā vesela nedēļa, kuras laikā viens otru nebija skatījuši vaigā. “Kā nu ne”, atteica Pļēgurīts: “Ejam lejā uz veikalu apskatīt, kas tad labs augstajos plauktos iekrājies!” Divreiz nebija jāsaka un pirksts pat nebija jānovicina, kad abi jau stāvēja veikalā un pētīja plauktu saturu. “Skat, šim ir atlaide”, ieteicās Runcis, norādīdams uz 0.7 l tilpuma pudeli, kuru rotāja uzraksts “Nemiroff”. “Jā, šis derēs”, nomurmināja zem ūsām Pļēgurīts un vērsās pie pārdevējas ar lūgumu pasniegt vienu 0.7 l “Nemiroff” pudeli. Pārdevēja, sieviete gados – veikala īpašniece, laipni pasniedza vīriem pudeli un neatturējās izteikt vēl dažus kārdinošus alkohola piedāvājumus. Lai vai kā, abi žūpas, tomēr, palika pie savas “iemīļotās” markas un nolika pudeli iepretim kases aparātam, lai pārdevēja varētu izsist čeku. Tālāk tika izrakņāts atspirdzinošo dzērienu ledusskapis un paņemta 1.5 l “UPSIDE” limonādes pudele, lai dzira, kā smejies, vieglāk lītu lejā. Un, protams, Runcis palūdza pārdevējai pasniegt no vitrīnas vienu tādu palielāku žāvētas skumbrijas gabalu, jo bez šīs maģiskās zivs nebija iedomājams neviens kopīgs dzerstiņš. “A, kurš maksās?”, pēkšņi ievaicājās Pļēgurīts. “Neuztraucies, es nācu ciemos, tad es arī maksāšu”, atteica Runcis, izvilkdams maku no vestes kabatas. Viņš pasniedza pārdevējai ķiršu krāsas kredītkarti. Viens, divi un maksājums bija veikts – pārdevēja atdeva karti tās īpašniekam. Arī šoreiz lieki piebilst, ka Runča tā saucamajai “neparedzēto gadījumu” kredītkartei bija 100 latu overdrafts. Un, par cik, kartes overdrafta limits bija 200 latu, Runcis atļāvās tērēt vēl un vēl.
Iedzeršana varēja sākties. Abi viltnieki nedaudz piekārtoja Pļēgurīša viesu istabu, lai varētu ērti pasēdēt un paspriest par dzīvi. Uz galda stūra tika noliktas divas degvīna glāzītes ar uzrakstu “Nemiroff” un tajās ielija nedaudz viskozais “dzīvības” dzēriens. “Nu tad!”, skaļi iesaucās Runcis, pasmaidīja zem ūsām un saskandināja savu nedaudz norasojušo degvīna glāzīti ar Pļēgurīša tik pat norasojušo degvīna glāzīti. Ceļojums sutas1 ārēs varēja sākties.
Laika rādītājs pamazām slīdēja uz priekšu, istabā bija iezadzies virmojošs zivju aromāts. Jā, tā bija tik ļoti daudzinātā skumbrija – Runča mīļākā uzkoda pie spirtotā dzēriena. Runas raisījās, tika aprunāti dažādi agrāko laiku kopīgie piedzīvojumi – laiks, kad abi vēl dzīvoja šijos jaukajos apartamentos.
Te pēkšņi Pļēgurīts iesaucās: “Eu, Runci, pulkstens ir bez piecpadsmit desmit, ejam uz veikalu vēl pakaļ, mums aptrūksies drīz un tad jau veikals būs slēgts”. Uz ko Runcis lepni atbildēja: “Neuztraucies, diennakts veikalā allaž mums ir pārdevuši alkoholu. Iesim tur, kad aptrūksies!” Tas nedaudz nomierināja Pļēgurīti, jo viņš zināja, ka Runcis, alkohola reibumam palielinoties, proporcionāli paliek dāsnāks un vienmēr parūpējas par alkohola iegādi ar saviem iztikas līdzekļiem. Tā, nu, teikumi savā starpā pinās tālāk un abu balsis, ar katru izdzerto glāzi, kļuva skaļākas un neskaidrākas.
“Nav! Pudele ir tukša un tur tikai tāda kaķa tiesa vien bija”, pārliecinoši noteica Pļēgurīts, vilkdams kājās kurpes. “Nu, tad iesim uz naktsveikalu iegādāt vēl kaut ko”, piemetināja Runcis, vilkdams savu brūno žaketi mugurā. Sen jau visiem viņu paziņām bija zināms, ka Pļēgurīts spēja izdzert divtik (vai pat trīstik) vairāk par Runci, līdz sasniedza krišanas stadiju, un tieši tāpēc no Pļēgurīša mutes izskanēja tik pārliecinošie un skaidrie vārdi par kaķa tiesu. Tajā pašā laikā Runča asais skatiens jau bija pārvērties par nekonkrētu duļķainu blenšanu uz kustīgiem apveidiem istabā. “Ejam!”, pavēloši iesaucās Pļēgurīts un atvēra dzīvokļa ārdurvis. Abi nogāja pa trepēm un devās ceļā uz diennakts veikalu, kurš atradās tikai pāris simt metru no Pļēgurīša mājām.
Rajons, kurā dzīvoja Pļēgurīts, bija bīstams, jo tajā uzturējās ļoti daudz naidīgi noskaņoti krievvalodīgie nakts iemītnieki, kurus viņi mēdza saukt par “urlām” un “gopņikiem”. Paldies Dievam, ceļš līdz diennakts veikalam tika mērots bez starpgadījumiem un abi piedzīvojumu meklētāji ievēlās veikalā. “Mums lūdzu litru Nemiroff”, pār savām lūpām izdvesa Runcis, nekonkrēti skatīdamies uz pārdevēju. Pārdevēja labi zināja šos abus nebēdniekus, tāpēc neatteica un laipni pasniedza viena litra “Nemiroff” pudeli. “Seši lati, astoņdesmit santīmi”, viņa smaidīdama noteica. Runcis izvilka savu sarkano kredītkarti un kontam vēl mīnusā pieskaitīja pārdevējas nosaukto summu. “Paldies, uz redzēšanos”, abi vairākas reizes atkārtoja, iedami ārā pa veikala durvīm. “Nu, tad ejam vēl nedaudz iedzert?”, pacilājoši jautāja Runcis. Uz ko Pļēgurīts apstiprinoši atbildēja: “Nav nekādu šaubu”. Atceļš līdz mājām, ar pudeli ķešā šoreiz likās tik īss un drošs, ka abi, aplikuši viens otram roku ap kaklu, skaļā balsī dziedāja dažādas latviešu tautasdziesmas un neuztraucās par nevienu ieraudzīto vai satikto nakts klejotāju.
“Tnkšš…”, atskanēja glāžu savdabīgā sasišanās, un iedzeršana varēja turpināties pilnā sparā. Netika aizmirsts arī par skumbriju un vēl citiem labumiem, kuri atradās Pļēgurīša ledusskapī. Tā tas viss tupinājās, audio pastiprinātāja potenciometram palēnām tiecoties uz skaļāko pakāpi, līdz[…]
Turpinājums sekos…
Esiet pacietīgi un gaidiet, es – 5t1nDz15 esmu atgriezies, lai rakstītu!

_____________________
1 sutas – alkohola reibuma.

Antivirus 2009

Rakņājoties pa internetu, gadās uzdurties dažai labai interneta adresei, kurā tiek veikta datora operētājsistēmas pseidoskanēšana, uzrādot ~45 kaitīgu programmu eksistenci datorā! Tās patiesībā ir kārtējās lamatas, kas liek uzķerties tiem lietotājiem, kuri ir nedaudz paranoiski un nenojauš, ka viņi tiek muļķoti, tādējādi muļķības pēc datorā tiek ielādēta un uzstādīta kaitīgā spiegprogrammatūra Antivirus 2009, kurai ir nelāga tieksme uzmākties datora lietotājam ar paziņojumiem par licenzes iegādes nepieciešamību. Tapēc, mierīgu sirdi, staigājam projām no šīs kaitnieciskās interneta vietnes, monitora virzienā pavērsdami draudīgu dūri ar atliektu vidējo pirkstu, tādējādi pasargājot savu datoru un datus no kārtējās drazas.
Drošāk šoreiz var justies linuksa lietotāji, lūk arī bilde:
Drazware 2009
Veiksmi darbā!

Brīdinājums ķeksīša pēc

Šodien (vakar) sadomāju, ka jāizmet kāds līkums (ar kājām, protams) pa pilsētu. Domāts – darīts. Nesos uz Raiņa parku, kur mani jau gaidīja Fīķers ar Armandu. Patiesībā, ideja par iešanu ievilkt svaigu gaisu svētdienas pēcpusdienā bija viņu, ne mana. Es tikai pievienojos.

[14:33:59] Pe Joke says: mēs ar kurganu pavazāties pa āŗu
[14:46:10] Jānis Briсis says: paga

Labi, bet ne par to šijā stāstā runa, proti, pastaigas laikā, katrs (savā noziedzīgās vēstures kontā) ieguvām pa jaukam Dzelzceļa policijas brīdinājumam.
Virzījāmies gar dzelzceļa staciju dzelzceļa tiltu virzienā, bet necik tālu netikām, proti, labu gabalu pirms tilta, kāpjot pāri sliedēm, mūsu gājienu apturēja Dzelzceļa policijas darbinieki. Noskatījušies brīdi, kad mēs kāpjam pāri sliedēm (tur savādāk mums nebija iespējams turpināt ceļu), viens no darbiniekiem izkāpa no busiņa un jautāja: “Vai jūs zināt, ka šķērsot sliedes ir aizliegts?” Mēs tajā brīdī tā apstulbām, ka nepaguvām pat neko atbildēt, kad viņš jau aicināja mūs uz mašīnu, tā teikt, izteikt brīdinājumu. Piegājām pie busiņa un viņš vēl jautāja: “Vai tad jūs neredzējāt aizliedzošās zīmes?”, uz ko mēs atbildējām, ka tiešām neesam redzējuši. Tālāk vārds pa vārdam ar policijas darbiniekiem, paskaidrojuma rakstīšana, protokola parakstīšana, tā teikt, standarta procedūras, un visi trīs nonācām līdz secinājumam, ka Dzelzceļa policijas darbinieki visādā ziņā ir daudz inteliģentāki un saprotošāki par, piemēram, Jelgavas Pašvaldības policijas darbiniekiem. Parunājām kā cilvēks ar cilvēku, nevis suns ar suni. Policijas darbinieks pat teica vārdus: “Saprotiet paši, mēs tikai izpildām to, ko mums liek. Mēs varētu vakarā atskaites veidlapā ierakstīt, ka esam brīdinājuši 50 cilvēkus, bet tas neko nedotu, ja nebūtu attiecīgais protokolu skaits”. Es, protams, arī pajautāju viņiem: “Kur tad šīs aizliedzošās zīmes var ieraudzīt?” Viens policijas darbinieks mani aizveda līdz tuvākās ēkas sienai un parādīja zīmi, kur tā arī ir rakstīts, ka staigāt pa sliedēm ir aizliegts. Es vēl piemetināju: “Bet tā zīme taču ir tik nepamanāma“, uz ko policijas darbinieks man atbildēja: “Par to jūs ar mums variet nestrīdēties, jo mēs par to neatbildam”. Vēl viņi mūs noinstruēja kā pareizi iet pāri dzelzceļa tiltam. Novēlējām viens otram veiksmīgu dienu un gājām tālāk.
Tā neko, brīdinājums kabatā. Arī sava vaina mums ir jāatzīst, jo aizliedzošās zīmes neredzējām kā arī nezinājām, ka nedrīkst staigāt pa sliedēm (jāatzīst, ka es, tik tiešām, to nezināju), un kā jau mēs visi zinām – likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības.
Tagad nedaudz par augstāk pasvītroto vārdiņu “nepamanāma”. Noraksturošu zīmes izskatu, lai jums iztēlē rastos daudz/maz “baudāma” aizlieguma zīme. Tātad, pelēcīga, netīra ķieģeļu siena, uz kuras ir nolupusi, tik pat noputējusi pelēkas krāsas (nedaudz tumšāka toņa) plāksne, savukārt, uz kuras ar baltiem burtiem ir rakstīts “STAIGĀT PA SLIEŽU CEĻIEM AIZLIEGTS”. Krēslainā laikā to zīmi no sienas būtu pagrūti atšķirt. Žēl, ka nebija pa rokai kāda bilžmašīna, būtu nobildējis un ielicis šeit apskatei. Nekas, iespējams, nobildēšu un ielikšu vēlāk. Un, attiecībā uz šīm zīmēm, ir doma uzrakstīt Latvijas dzelzceļam vēstuli (ar visiem attēliem), lai parādītu cik pamanāmas tad ir šīs brīdinošās zīmes. Vai tieši tas nav viens no faktoriem, kas ietekmē šo situāciju.
Un nobeigumā vēl viens video (multfilma) no pašas Latvijas dzelzceļa lapas:

Get the Flash Player to see this content.
Nezinu vai video šeit drīkst atrasties, jo LDz mājaslapā nav neviena uzraksta/brīdinājuma par to. Es domāju, ka drīkst, jo video ir brīvi pieejams lejupielādei viņu mājaslapā un es daru tikai labu – informēju citus, ka staigāt pa sliežu ceļiem ir aizliegts.