Melnais caurums

Sen nebiju neko še ieskrāpējies. Tapēc, ķeksīša pēc, jāieķeskā sūrās pārdomas par saldo dzīvi. Pēc pāris mēriem šnabsotas dziras man atvērās jauni plašumi, ko mēdz dēvēt par sutas ārēm. Tā nu es te sēžu pie kefīra glāzes un slīkstu pārdomās par notikušo. Nekas nopietns jau tas nebija, taču notikušais man iespiedās tiktāl atmiņā, ka darbā nespēju koncentrēties uz iestrēgušo skrūvi datora korpusā. Dodoties mājup no darba klausījos skaļu, reti drūmu mūziku, taču arī tā nespēja izdzēst notikušā pēdas no manas atmiņas. Tā nu manā atmiņā notikušais dzīvoja, turpināja eksistēt aizņemot paprāvu daļu manas atmiņas, šī notikuma izdzēšana no atmiņas atbrīvotu daudz vietas jaunām pārdomām un gudrībām. Jā, tas vērpās kā tītenis, kā aizkosts pīrāgs, kā sagriezta desa, kā iegriezts vilciņš, tas vienkārši vērpās smadzenē. Nu jau kefīrs iet uz beigām un smagums pārņem piepampušos acu plakstus, nemanot, sevī iezogas gurdums un tas atkal ir klāt – slinkums, slinkums atcerēties notikušo.
Jōhaidī, ku labs – rīt atkal uz darbu!

  1. аффтар пеши ишчё!!

  2. izklausaas, ka buferis jaiztiira! >:D

  3. Šis arī bija tas bufera saturs, kas nejauši sutā ievēlās.

Pievienot komentāru