Mēneša arhīvi: maijs 2008

Download Day

Ja neesi kvimpa un vēlies piedalīties Pasaules Ginesa Rekorda veidošanā, tad apmeklē zemāk doto saiti, piesakies, seko līdzi jaunumiem un īstajā dienā lejupiecaķā! Tas viss fireķopša un ultrākas nākotnes labā!
Un “Opera rullz”, neraksta komentārus, bet iet aiz stūra un atkleksē savā barankā! >:D
Svētīgu Jums nedēļas nogali, jestro lasītāj!

Download Day 2008

Kriminālā hronika

Šoreiz stāsts nebūs par to, kā sutaieri norāva jumtu dikvatrabārijā ar trifofkēnu, bet gan par to, kā sicīliešu draugiem darbiņu sagādāju.
Sēdēju vienā svētdien’s pēcpusdienā savā bunkurā un klausījos kā gapotas pagalmā častuškas drillēja, te manu mieru pēkšņi iztraucēja aizkauta kaķa kvieciens un motora dārdoņa. Jupis ar ārā, kas tad tie par pigoriem? Saprastu, ja tas troksnis nāktu no ielas, bet skuju, jams tieši virs mana bunkura rībinājās. Troksnim paliekot spēcīgākam, ievēroju arī pašu trokšņotāju – bled, tas takš vecais mēris – tas kurš pa jumtiem klederē un ievārījumus pizģī! Neko daudz neprātodams, sliecos atvilknē pēc rullīša, lai to rībinātāju ar svinu sabarotu, bet kā par nelaimi – rullīts nebija sava uzdevuma augstumos, lai veiktu savu svēto pienākumu. Tapēc fiksi paķēru bilžaparātu, lai to mēri iemūžinātu. Klikc! Fū… Bilde gatava, vismaz sicīlijas mafijai atkal darbiņš un manā bunkurā būs atkal klusums!
Sicīlieši šoreiz uzmeta mani. Karlsonu jūs jau iepazināt agrā bērnībā, taču šis ir jau advancētāks un mazie brālīši sen viņam vairs neinteresē!
Propelerpavēlnieks

Šito virpinātāju es jau gadiem neesmu redzējis, arī pats brālītis vairs nav manīts. HVZ, nez kā tas ir kad jams galīgā ķēmā planē mājās :D
oldschool

Melnais caurums

Sen nebiju neko še ieskrāpējies. Tapēc, ķeksīša pēc, jāieķeskā sūrās pārdomas par saldo dzīvi. Pēc pāris mēriem šnabsotas dziras man atvērās jauni plašumi, ko mēdz dēvēt par sutas ārēm. Tā nu es te sēžu pie kefīra glāzes un slīkstu pārdomās par notikušo. Nekas nopietns jau tas nebija, taču notikušais man iespiedās tiktāl atmiņā, ka darbā nespēju koncentrēties uz iestrēgušo skrūvi datora korpusā. Dodoties mājup no darba klausījos skaļu, reti drūmu mūziku, taču arī tā nespēja izdzēst notikušā pēdas no manas atmiņas. Tā nu manā atmiņā notikušais dzīvoja, turpināja eksistēt aizņemot paprāvu daļu manas atmiņas, šī notikuma izdzēšana no atmiņas atbrīvotu daudz vietas jaunām pārdomām un gudrībām. Jā, tas vērpās kā tītenis, kā aizkosts pīrāgs, kā sagriezta desa, kā iegriezts vilciņš, tas vienkārši vērpās smadzenē. Nu jau kefīrs iet uz beigām un smagums pārņem piepampušos acu plakstus, nemanot, sevī iezogas gurdums un tas atkal ir klāt – slinkums, slinkums atcerēties notikušo.
Jōhaidī, ku labs – rīt atkal uz darbu!